Kalendārs

29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Lapa aktualizēta: 06.06.2010 Uz sākumu » Eiropa skolā » 2009.gada konkurss » Esejas

Nezūdoša esība

Stājies, jel, kaut uz mirkli, bet stājies, vērs savu skatu pasaulē, aizmirstoties pilsētas burzmā, betona sienu masīvos, rūpnīcu dūmeņos, rūpju rauktajās pierēs, dubļainajā lauku ceļā, pamestu suņu rejās un iznīkušas ražas puves...

Tik bezrūpīgi viegli un nemanāmi saista tā saviem pavedieniem, pavisam lēnām skaujot tavu prātu, kas nu tīts saldas cerības un vēlmes plīvurā mainības un esības pinekļiem. Nu beidzot ir laiks atbrīvot dvēseles putnus, neliegt tiem debesu un vēja garšu, bet ļaut laisties zilajā debesjumā, lai nestu prom klusas, bet neslāpējamas cerības vēsmu, vēsmu- klusu sapni...

Liec ausīm tapt kurlām pret kārtējām nievām, ko cits citam raida augstāk stāvošie "debesu prāti", veries vakara ziņu izlaidumā, bet nesaklausi tur teikto, kam tev aukstasinīga terora akta upuru skaitu vai inflācijas procenta kāpumu?! Piever acis un nepildi sārņiem savu dzīves redzējumu vien ar pliekaniem un slimas fantāzijas pildītiem šausmu filmas kadriem, liedz rokai celties, lai lauztu pavasarī tikko plaukuša bērza zaru- neplosi koka dvēseli, kas raudās saldām sulas as'rām, nerauc degunu svešas smakas dēļ, kas izgulsnē tavas plaušas indīgām darvas lāsēm. Tev nevajag drūma redzējuma, vien spējas pacelties mazliet augstāk, vien mirkļa sapņu pasaulē...

Uz kādu vietu, kur lemts tiem būt līdzās, kur salido visi dvēseles putni, ja vien lauzti nav to spārni kopīgam sapnim par kādu labāku zemi, kuras dienvidos roboto krasta līniju maigiem glāstiem skauj Vidusjūra ar saviem siltajiem ūdeņiem, kuros vietu radušas daudzas saliņas, kas labpatikā gozējas jūras ūdeņu ielenkumā- Sardīnija, Korsika un citas māsas, tāpat arī pussalas: Pireneju, Apenīnu un Balkānu pussalas, kura katra apbur ar savu neatkārtojamo spēku, kultūru, liek ļauties karstām spāņu dejām, veroties kastaņbrūno acu iedegušajās īpašniecēs, kas rada nepārvaramu vēlmi tām sekot gluži kā maldugunīm tumšā rudens naktī, tinoties savos krāšņajos tērpos, kas atmodina dzīvesprieka nerimstošo spēku vai liek apbrīnot fiziskā ķermeņa daili un varu, kad aci pret aci neskaitāmu skatītāju priekšā, kas izslāpuši cīņas, stājas gladiators un dzīvnieks- pilns nepieradinātas un netveramas dabas elpas. Kamēr līdzās, olīvu koka ēnā, veldzējās skaists grieķu jauneklis ar lauru vainagu galvā- viņš izcīnija savu cīņu...


"Je T' aime!" dzīvas kaisles pilns iesaucas francūzis, gremdējoties savas mīļotās acīs, kas kautri ver plakstiņus, ļaujot skropstām, maigām kā zīds, skart iecerētā vaigu, liekot tam just maiga vēja glāstu, kas līdzi nes ziedu smaržu, kas rotaļājas gluži kā smalks, putu cepurīti rotāts, vilnītis Atlantijas okeānā, kuram bangojot izdzirdamas dažādas tautu mēles... Tās tver sevī tik daudz neatkārtojama miera, gluži tāda paša, ar kādu kāds pusmūža angļu kungs lej smalkā tasītē tēju un lūdz savai cienītajai trauciņu piena.


Vai ugunīgi sārtām cirtām apveltīts īru gans, kas, laiski vērodams savu aitu pulku, rod četrlapu āboliņu, kamēr Islandes zeme dreb dabas varenībā, klusi noliecot galvu Heklas priekšā, kura nu liedz pat saules glāstu ledū kaltajai zemei, šodien lemts tai tīties putekļu un dūmu skavās, ļauties karstas lavas pātagas cirtieniem, kas atstāj rētas, gan ar laiku zūdošas kā troļļu kluso soļu atbalsis norvēģu kalnu alās vai aļņu pēdu nospiedumi Zviedrijas mežos- tu neredzi, bet zini, ka ir. Lai arī gaistoša šī apziņa kā polārblāzma, kas rotā piķa melno pamali. Apbrīnas pilns skats veras tajā, elpai aizraujoties un prātam mulstot, gluži kā manot itin kā nebeidzamos Urālu kalnus, kas sargā to skaistumu, kas mitinās iekšienē- rotāts dzintara akmeņiem, kas glabā pirms tūkstošiem gadu stingušu mirkli. Baltas kalnu galotnes un smalkus kalnu namiņus, no kuriem tik omulīgi veļas dūmi pār sarmas skautajiem kokiem, kas dzirkstī kā zeltains alus vācieša darinātā alus kausā, remdē slāpes ar savu rūgteno, bet tīkamo garšu, tikpat tīkamu, cik to dvēselei sniedz Johana Strausa valsis pār Vīnes plašumiem- apbrīnojamiem kā saulgriežu laukiem Ukrainā.
Tik dažāda ir šī zeme- Eiropa- netverama un līdz galam neizzināta, bet neapnīkoša. Sevi dāvājot par pajumti raibu raibajām mentalitātēm, kultūrām un nodomiem, kuros mīt kāds klusas burvības pilns sapnis par labāku Eiropu.


Uguns dzīvās liesmas, debesu asaras pieskāriena, zemes auglības un vēja dvesmas izauklēts mans sapnis. Reizumis zākāts kā nodeldēts un banāls, taču, ja jau tik ikdienišķs, nepārsteidzošs, sen izdaudzināts, tad kāpēc nepildīts? Kāpēc? Kāpēc sirds tomēr iesmeldzās, redzot apkārt esošās plaisas, robus labklājībā un tautu harmonijā? Varbūt tiem lemts saglabāt līdzsvaru laika ritējumā, bet varbūt tas ir kā aicinājums sadoties rokās, vēršot visiem kopīgu skatu nākotnē un vien uz mirkli zūdot valodas barjerai, kultūru atšķirībai, ļaujot runāt Pasaules valodā, jo tu esi Cilvēks, Dieva radīta būtne ar Visuma elpu sevī.
Tu vari saglabāt savu esību, savu dzīves gājumu, nepiesmejot dvēseli ar svešiem uzskatiem, runāt ar brāļiem un māsām savā valodā un ieskatīties mātes acīs vien tā, kā tu to proti. Virs mums plešas viens debesjums, kurā kaut reizi sava cilvēkam lemtajā mūžā esi tu vēries ar neziņas pilnu skatu par to, kas gan ir tur, tālāk, kas notur mēness sirpi virs pamales, bet rītos liek tam zust, lai vietu rastu saules dzīvības pilnā spozme, viens vējš glāsta tavu saulē sagrumboto vai spēja aukstuma aprauto seju, viens klusums piedzied tavu dzīves gurušo prātu, kad apkārt plešas mežs- dabas elpas pildīts, lietū slāpes remdējis, zemē dzīvības saknes dzinis, viens ūdens glāsts- pilns nemirstības un dzidra spēka, viens ceļš, kurā mīt savas pēdas.


Tāpēc mirklī, kad spēji tava dvēsele ierunājās Pasaules valodā, kas saprotama vien vienlīdzības, dziļas cieņas un izpratnes pret dažādo pilnā pasaulē, kurā ikkatra spēkos ir sniegt izpalīdzīgu roku jebkuram, vien tāpēc, ka esi cilvēks, laid savus sapņu putnus brīvībā, ļauj tiem rast ceļu vienā virzienā- cilvēk, nezaudē sevi, savas tautas burvību pat laikā, kad vienkopus saplūst itin viss mums apkārt, neaizmirsti savu tēvu valodu un, lai arī liktens lēmis spert soli pasaulē, aiz dzimtenes robežas- sirdij neliedz iespēju atgriezties mājās, prātu rosini rast risinājumus, bet mēli- nelaist zudībā sentēvu valodu, jo cilvēks bez piederības, bez zemes savā sirdī ir vien pasaules klaidonis, kaltis dvēselē un miris prātā. Eiropa apbur ar savu kolorītumu un dzīvīgumu, bezgalīgo daudzveidību, ko es tik nerimstoši nevēlos pazaudēt- pastāvēt līdzās, bet akli nepārņemt citu tautu īpatnības- sava tauta, kultūra, savas saknes, bet pāri visam spēja runāt Pasaules valodā, lai iznīcībai liegtu mājas, valodu, dzimtenes sajūtu miegā, sārņiem brīvu ūdeni, vēja elpu, zaļu pakalnu vai gluži pretēji- kristālos mirdzošu baltu klajumu un visbeidzot savu dvēseli, no kuras pasaulē laižas cerību un sapņu putni- arī mans, kas nes ticību par Eiropu, kurā tautas spēj sadoties rokās vienam mērķim- par tīru un sakārtotu vidi mums visapkārt, bet nezūdot savai esībai, nebeidzamam piepildījumam...

Ieva Vosele, 16 gadi

Kusas pamatskola,
Tēma: "Mans sapnis par labāku Eiropu"