Lapa aktualizēta: 06.06.2010 Uz sākumu » Eiropa skolā » 2009.gada konkurss » Esejas

Simtkājītis un Ziedu Feja

Tas notika pagājušajā vasarā jūlijā, bet, ja precīzāk - 18. jūlijā. Protams, ka neviens jau speciāli neskatās kalendārā, ja līdz skolai vēl ir tik tālu, ja laukā vēl ir tik silts un saulains, un tu pamosties nevis no modinātāja zvana, bet no Latvijas brīnišķīgajām putnu dziesmām un strauta čalošanas, bet tārpiņš Simtkājītis šo dienu nesajauktu ar nevienu citu. Te nav par ko brīnīties, jo šī diena ir viņa māmiņas dzimšanas diena.

Tajā vasarā Simtkājītis kopā ar māmiņu dzīvoja kādā pamestā skudru pūznī Latgales mežos netālu no Rāznas ezera. Netālu - tas ir tikai pēc cilvēka izpratnes, bet Simtkājītim nāktos iet divas vai pat trīs stundas. Bet viņš tur arī negāja, jo māmiņa neļāva peldēties ezerā.

„ Rāznas ezers jau ir liels cilvēkam, bet mums tas ir kā okeāns," teica māmiņa, gatavojot salātus brokastīm no odu spārniņiem.
Bet Simtkājītis nežēlojās. Viņam arī bez ezera bija ar ko nodarboties. 18. jūlija rītā viņš pamodās, paēda brokastis, nomazgājās strautiņā, sasveicinājās ar gliemezi un atcerējās, ka šodien ir māmiņas dzimšanas diena.

„ Vajadzētu saplūkt ziedus," nodomāja Simtkājītis.

Skudru pūžņa tuvumā ziedi neauga, tikai brūklenes un mellenes, un Simtkājītis nolēma pameklēt strauta otrā pusē. Viņš atkal iegāja ūdenī, pārpeldēja pāri strautiņam un pa taciņu devās dziļāk mežā.

Taciņa vijās gar sūnu saliņām, egles un priedes kļuva arvien garākas, mežs biezāks, bet ziedu kā nebija, tā nebija. Un tikai tad, kad mežs kļuva gluži tumšs, Simtkājītis paceļoties uz pakaļējām 20 kājiņām, ieraudzīja priekšā ziedošu vijolīšu pļavu. Priecīgi, pakustinot ūsas, viņš piegāja tuvāk, bet ziedi noslēpās zālē. Ilgi Simtkājītis „ medīja" trejkrāsu vijolītes, un beidzot viņam izdevās satvert vienu no tām. Atskanēja žēls pīkstiens. Simtkājītis pārsteigts atlaida kājiņu un vijolīte noslēpās.

„ Vai tad ziedi var pīkstēt un slēpties? Vai tad tie ir dzīvi?", nočukstēja Simtkājītis.

„ Protams, ka dzīvi," atskanēja maiga, klusa balss. „ Visi ziedi ir dzīvi. Un arī koki un zāle."
Simtkājītis pacēla galvu un ieraudzīja sievieti ar puķainu kleitu un salmu cepuri galvā.. Viņa stāvēja pie priedes un mīļi smaidīja.

„ Iesim, es tev tev šo to pastāstīšu. Mana māja ir tepat netālu".

Simtkājītis gan atcerējās, ka māmiņa neļauj sarunāties ar nepazīstamiem cilvēkiem, bet sieviete izskatījās tik labsirdīga, un viņš taču bija tik zinātkārs, tāpēc, daudz nedomādams, devās viņai līdzi.

Pavisam drīz viņi nonāca pie mazas mājiņas. Simtkājītis pat no sākuma nesaprata, ka tas namiņš, jo tas viss bija apaudzis ar ziediem, gluži kā ziedu tepiķis. Sieviete 2 reizes sasita plaukstas. Ziedi atkāpās un parādījās durvis, uz kurām bija uzraksts „ Labsirdīgā Feja."

„Jā, mani tā sauc, bet mani labāk patīk, ja mani draugi mani sauc par Ziedu feju."

Viņi uzkāpa pa vecām kāpnēm un iegāja iekšā. No pārsteiguma Simtkājītim mute palika vaļā. Viņš nekad nebija redzējis vienkopus tik daudz ziedu. Vijolītes un sniegpulsktenītes, zvaniņi un hiacintes, magones un neaizmirstulītes, orhidejas un daudz citu ziedu, kuru nosaukumus viņš pat nezināja, auga visur — uz sienām, griestiem un plauktiem starp māla podiņiem. Galds bija liela oranža gerbera, krēsli nopīti no vīnogulāju stīgām, bet pie griestiem lampas vietā bija liela zila hortenzija.

„ Sēdies, mazulīt," teica feja un nolika uz galda podiņu ar vijolīti. „ Vai to tu gribēji noplūkt? Labi, paklausies viņas dzīvesstāstu."

Feja pasmaidīja, ielēja glāzē ziedu nektāru un sāka stāstīt: „ Viņa uzradās pavasarī -maza, trausla meitenīte ar zilu vijoli padusē. Kad meitene sāka spēlēt, putni apklusa, lai dzirdētu jaukās vijoles skaņas, bites un taureņi lidinājās apkārt, dungodami līdzi melodiju, kuru atskaņoja meitenīte..."

Ziedu feja stāstīja un stāstīja, gan par ūdensrozēm, gan par hiacintēm. Viņa apklusa tikai tad, lai papildinātu sev un Simtkājitim ziedu nektāru un apēstu kādu pīrāgu no ziedu putekšņiem. Pasakas bija brīnišķīgas un aizkustinošas. Simtkājītis klausījās ar milzīgu interesi. Viņas stāstu klausījās arī ziedi, kuri laistījās noslēpumainās krāsās.
Nemanot pienāca vakars. Feja pēkšņi iesaucās: „ Mazulīt! Nu gan mēs aizsēdējāmies! Tevi taču gaida māmiņa."

„ Bet es gribu vēl klausīties!", raudulīgā balsī teica Simtkājītis.

„ Atnāc nākamajā vasarā. Ceļu tu zini. Man vēl ir ļoti daudz pasaku. Bet tagad tev ir laiks doties mājās, tāpēc, ka tava māmiņa uztraucas."

Simtkājītis nopūtās un izgāja no pasakainā namiņa. Feja 3 reizes sasita plaukstas un vijolītes nostājās divās rindās gar meža taciņu, izgaismodamas ceļu līdz strautam. Viņš atvadījās un skriešus devās prom. Vijolītes viņam māja ar savām lapiņām.

Kas bija pēc tam? Simtkājītis nonāca mājās, metās māmiņai ap kaklu un teica: „ Piedod, māmiņ! Tev šodien ir dzimšanas diena, bet es tev neko neuzdāvināju!"

„ Nu ko tu," atbildēja māmiņa, notrausdama asaras. „ Mana labākā dāvana esi tu, mans mīļais Simtkājītis, sveiks un vesels."

Mēs nezinām, vai Simtkājītis noticēja māmiņai. Laikam jau noticēja, jo kāpēc gan neticēt? Mēs zinām tikai to, ka no tās vasaras Simtkājītis nav noplūcis nevienu ziediņu, nevienu zāles stiebriņu ne Latvijā, ne kaut kur citur pasaulē, jo tieši tāds ir viņa sapnis par labāku pasauli. Un vēl mēs zinām to, ka nākamgad 18. jūlijā viņš noteikti dosies pie labsirdīgās Ziedu Fejas un veselu dienu klausīsies pasakas.


Arīna Vežnoveca, Rīgas 33.vidusskola, 9 gadi.
Tēma: "Mans sapnis par labāku Eiropu"